Vai saprātīgam cilvēkam jāgriežas veļas mašīnas centrafūgā (kā pulverūdens (alkohola un narkotiku) piesūknētam, bezformīgam drēbes gabalam vienā kopīgā masā, nepārtrauktā valstīšanā) trīs mēnešus, lai saprastu, ka nevēlas tajā kāpt iekšā vispār? Biju saprāta apdalīta un tādu pašu alku kā citi salas apmeklētāji pārņemta- pēc mākslīgas laimes, nebeidzama prieka, baudas, ko sola klubu meka- Ibiza. Bet par visu ir jāmaksā! Te arī tādu nemaz nav, kas aizšmauc nenorēķinājušies- kamēr citi pateicībā sev pašiem met gan svaigas, gan apbružātas eiro zīmes pār savu jahtu glancētajiem bortiem, arī citi maksā ar psihisko veselību vai- ar dzīvību. Spozmes apžilbinātais prāts, cilvēcīgie instinkti, izdevīgie aviopiedāvājumi un konkursu aktuālo balvu fondi vilina arvien vairāk (arī arvien biežāk), arvien jaunus medījumus.

Grandiozs bizness: krāšņs, finansiāli darbināms mehānisms funkcionē no laba PR (sabiedrisko attiecību izveidots imidžs), piedāvājot maksimuma realitāti (naudas, varas, slavas, seksa, brīvības, apreibināšanās, bezrūpības, „laimes”, piedzīvojuma, neprāta pārpilnību), tā motora- narkotikām un izejvielas- pasaules „tusētājiem”. „Non stop party” (izklaide 24/7) klubos, bāros, pludmalēs, restorānos, villās, uz jahtām... Pat, ja esi iekļuvis elitārā kompānijā, kur izklaide ar visām ekstrām, kā VIP zona, kokaīna celiņi, kādas sarkanā paklāja zvaigznes sabiedrība, tiek apmaksāta, tu tāpat esi biznesa sastāvdaļa- tikai miesa, kas cirkulē vienotā filozofijā.

Vērtību sistēma virzoša uz morālu pagrimumu ievelk jebkuru, kas iluzionārā dzīves redzējumā meklē laimi laicīgās baudās, mākslīgās sajūtās, vienkopus pulcējot cilvēkus, kas bēg no sevis- dzīves, problēmām, stresiem kaut vai uz divām nedēļām, vienu, pāris dienām, „paradīzei” piešķirot diemžēl ne to gaišāko auru.

Strādājot „karstās” sezonas laikā pasaulslavenajā klubā „Amnesia” (labs nosaukums, ne?), guvu neaprakstāmi vērtīgu pieredzi- redzot, dzirdot, piedaloties, sajūtot... Kad kluba menedžerei jautāju, vai meitenēm, atgriežoties ierastajā vidē, nav radusies alkoholatkarība (ik dienas smalki vīni restorānos, gardi kokteiļi bāros, stiprāki padzērieni klubos, sākot ar traducionālo mazo „čupitos” glāzīšu sadzeršanu,  viskiju ar kolu (tiek jaukta pusi uz pusi, nevis 1/3 pret 2/3 kā Latvijā) vai tīro dziru malkošanu, beidzot ar sangria saules svelmē un pludmales pasākumos...), viņa atbildēja noliedzoši (!), piemetinot, ka drīzāk rodoties depresīvas sajūtas, jo ilgu laika posmu esi bijis ļoti spilgtu, spraigu, piesātinātu emociju un notikumu virpulī... Pa kluso „preparty” piebērtais „vitamīns” kopējā dzeramajā traukā (no laba prāta- lai arī citiem būtu jautri uzreiz), apstājušos siržu saimnieki, kas ātrumā tiek iznesti no kluba (klubs neuzņemas atbildību par atgadījumiem ārpus telpām), satracināti mežoņi masīvā Crysler ar bomjiem rokās, kas spolējot triecas virsū apsargiem pie kluba ieejas sešos no rīta, oligarhi klubu VIP ložās ar dārgi dzirkstošo šampaniešu glāzēm seksuālo dejotāju rokās un citi šī scenārija cienīgi šedevri...

Nobeigumā vēlos citēt vēstuli, ko rakstīju uz Latviju sev tuvam cilvēkam, jo neviens apraksts tik dzīvi nespēj atklāt domu kā „translācija no notikuma vietas”, ko formulēju, kā šī raksta mērķi!

„Īsti nemāku atrast vārdus savām izjūtām, pat izprast tās!!! Esmu vīlusies nevis tajā, ko te ieraudzīšu vai darīšu, bet gan, kā te jutīšos... Sākumā biju tik dziļi noslēgusies sevī, ka nevarēju palīdzēt pati sev, bet, kad sāku atslābināties un atvērties, spēju arī sakatīt un izbaudīt to, kas ir dots! Tagad jūtos labi. Labi- tas nozīmē- ne slikti.

Ja vietulība ir analoga pamestības un nevajadzības sajūtai, tad tā nejūtos, bet skumji gan. Sēdēju vienā no skaistākajām pasaules pludmalēm ar nosaukumu “Paradiso”, kas patiesi tam arī atbilst, bet gribējās raudāt...

Cenšos necensties nemitīgi sevī kaut ko sakārtot, jo rodas vēl lielāks haoss, bet saprotu, ka mainos... Mainos dziļo izjūtu, pārdzīvojumu un domu dēļ, ko radījuši apstākļi. Esmu apmierināta- ne tikai ar to, ko tikko minēju, bet arī to, ka esmu sapratusi kaut daļu no tā, kas man ir vajadzīgs un ko vēlos!”